Ekspresintervija

Kad Jums vislabāk rakstās – ziemā vai vasarā?

Interesants jautājums. Esmu rakstījusi gan vasarā, gan ziemā, ja darbs jāpabeidz, gada laikam nav nozīmes. Vienīgais priekšnosacījums, lai labi rakstītos – jābūt izdomātai idejai, domai, par ko rakstīt. Pēdējos divus gadus gan sanāk tā, ka vairāk rakstu ziemā un līdz ar to tajā laikā arī padaru vairāk darba.

Vai patlaban top kāds grāmatas manuskripts?

Iespējams, top. Ir izdomāts, bet vēl jāuzraksta. Nav zināms, kā teksts draudzēsies ar papīru, cik vēl būs darba jāiegulda, lai viss izskatītos atbilstoši iecerei, bet top.

Kas Jūs visvairāk skubina – nodošanas termiņi, dzīvesbiedrs (-ene), sirdsapziņa vai uzticamo lasītāju atbalsts?

Drīzāk iekšējā tiecība, kā jāraksta. Kad sakrājies gana daudz neuzrakstītā, tas nogurdina, jo visi domās radušies teksti ir jāsakārto teikumos, jādod tiem izpausme, balss, varoņi, kas to visu iznes tālāk. Strādājot ar tekstu, rodas arī kaut kādi jautājumi, uz kuriem jāmeklē atbildes. Protams, skubina arī termiņi. Ja to nebūtu, rakstītu savā ritmā, bet ja ar izdevniecību ir norunāts laika ietvars, tad ir papildu motīvs sevi labāk organizēt.

Cik komfortabli Jūs jūtaties savas grāmatas atvēršanā?

Komfortu un mājīgumu man sniedz cilvēki, kas atnākuši. Tas ir tāds drošības tīkls, ka beigu beigās viss būs labi. Taču pirmās grāmatas atvēršanas pasākumā jutos satraukta – jo viss notiekošais taču kaut kā saistīts ar mani. Tā nav dzimšanas diena, kuru vienkārši atnāc un nosvini, lai gan man īsti nav tādas dzimšanas dienas bijušas, varbūt, gana satraucošs ir arī tāds pasākums. Publiskā uzstāšanās man vairs nesagādā lielu stresu, piemēram, lekcijas studentiem par rakstīšanu – mierīgi, ar jokiem un pārliecību, bet romāna atvēršanas pasākums, tas gan padara mani nervozu. Laikam tāpēc, ka netieši saproti, ka tiksi vērtēts, varbūt tā vērtēšana ir tā, kas satrauc.

Kādā ziņā rakstniekam (-cei) būtu/nebūtu jāveido savs fanu klubs, personīgais emuārs, jānolīgst literārais aģents (-te), lai izsistos uz ārzemju tirgiem?

Cik esmu sapratusi līdz šim, tad Latvijā reti kurš zina, kā ar veiksmīgu komercliteratūru iekļūt ārzemju tirgos. Trūkst izpratne par praktisku darbību – kādi būtu reālie soļi, lai tur tiktu? Vismaz, lai sāktu iet šajā virzienā? Palēnām pētu šo jautājumu, bet šķiet, ka tik, cik pašam būs tās spējas realizēt šo projektu, tik arī būs. Neapstāšos, jautāšu, pētīšu, runāšu ar izdevniecību. Bieži vien ir tā, ka ceļš, kā ieceri realizēt, jāmeklē pašam, bet mani tas nebiedē. Protams, ka blogs vajadzīgs, kaut vai tādēļ, lai tev būtu iespēja komunicēt ar saviem lasītājiem, jo tas ir gan atbalsts, gan saprašanās. Sociālie tīkli arī noder, jo arī caur tiem var piemēram, meklēt literāros aģentus. Nedomāju, ka rakstniekam jāievēro pasīva pozīcija un jāgaida, kad kāds viņu atradīs, ir arī pašam kādi soļi jāsper.

Vai piedalījāties Prozas lasījumos’2019 vai arī Dzejas dienās’2019, kādi iespaidi gūti?

Šogad nepietika laika būt visos pasākumos, kuros vēlējos, Prozas lasījumu laikā iekrita mana debijas romāna atvēršanas svētki. Kopumā šķiet, ka festivāls labi izskanēja publiskajā telpā un manuprāt tas nav maz. Prozas lasījumu noslēgumā iznāca arī Satori grāmatžurnāls Nr.4, kurā iekļauts arī mans stāsts. Man tā bija tāda personīga sasaiste ar Prozas lasījumiem.

Kā pie Jums atnāk nākamās grāmatas sižeta un nosaukuma ideja – sapnī, lasot, staigājot vai citādi?

Sižets atnāk kā iedvesmas impulss, respektīvi, ainas atnāk gatavas, tās atliek tikai pierakstīt. Tas ir ļoti ātri un ērti, nav nekas jāfantazē. Pārējais sižets rodas rakstot, uzdodot jautājumus par varoņiem, viņu likteņiem, protams, vajag arī daudz pētīt, meklēt informāciju, kas iederas sižetā, īpaši, kā tas ir manā gadījumā, ja raksta detektīvromānu kiberjomā.

Vai abonējat kādu literāru izdevumu: Konteksts, Domuzīme, regulāri sekojat Satori.lv, Punctummagazine.lv?

Regulāri sekoju līdzi sociālajos tīklos visos nosauktajos, bieži lasu arī rakstus, bet vairāk internetā, abonējusi neesmu.

Ko mēs Jums nepavaicājām?

Varbūt kaut ko, kas atklāj autora personību, ieradumus. Lasītājam un rakstniekam reizēm ir tendence salīdzināt – aha, viņš dara tā un domā tā, varbūt man kaut kas no tā ir noderīgs. Es agrāk lasīju katru interviju ar rakstniekiem un prātoju, kā man tas var palīdzēt rakstīt labāk. Paldies par interviju! Lai pietiek iedvesmas ikdienas darbam, jo interneta vortālam, lai tas dzīvotu, vajadzīga regularitāte – gluži kā rakstniekam!

Paldies Jums par atsaucību!