Šeit mēs ievietosim statusa intervijas ar izdevniecību pārstāvjiem, portretintervijas ar rakstniekiem vai citādu grāmatu autoriem, kā arī ekspresintervijas, ko iegūsim dažādos literārās vides pasākumos.

Tāpat mūsu Podkāstu sadaļā, kas tiks atvērta 2020. gada janvārī, būs gan interviju žanra ieraksti, gan diskusijas par rakstniecību un grāmatniecību skarošām tēmām.

Rakstniece un bibliotekāre Nella no Krotes 2019. gada 25. decembris

Ekspresintervija

Kad Jums vislabāk rakstās – ziemā vai vasarā?

Labāk rakstās ziemā, īpaši, ja ir sniegs - tad, paskatoties pa logu, redzu priekšā it kā baltu lapu... Rakstot citā gadalaikā, rīta stundas tās ražīgākās.

Vai patlaban top kāds grāmatas manuskripts?

Patlaban arī kaut kas sācis tapt.

Kas Jūs visvairāk skubina – nodošanas termiņi, dzīvesbiedrs (-ene), sirdsapziņa vai uzticamo lasītāju atbalsts?

Visvairāk rakstīt skubina nobriedusi, dzīvotspējīga iecere. Tāda, kurā jūtams potenciāls.

Cik komfortabli Jūs jūtaties savas grāmatas atvēršanā?

Grāmatas atvēršanā dominējošā ir padarīta darba sajūta. Prieka brīdis, kas diemžēl nav garāks par nedēļu.

Kādā ziņā rakstniekam (-cei) būtu/nebūtu jāveido savs fanu klubs, personīgais emuārs, jānolīgst literārais aģents (-te), lai izsistos uz ārzemju tirgiem?

Fanu klubi nav slikti, tie drīzāk piestāv gados jaunākiem autoriem. Tos emuārus īsti neizprotu. Bet labs aģents gan būtu zelta vērts! Kur tādu sameklēt?

Vai piedalījāties Prozas lasījumos’2019 vai arī Dzejas dienās’2019, kādi iespaidi gūti?

Piedalījos Prozas lasījumos Ventspilī. Šogad bija vislielākais dalībnieku skaits, kā rezultātā nevienam savu darbu neizdevās nolasīt pilnībā, un tas ļoti traucēja uztvert lasīto.

Kā pie Jums atnāk nākamās grāmatas sižeta un nosaukuma ideja – sapnī, lasot, staigājot vai citādi?

Sižeta ideja atnāk, kad esmu nobriedusi lielākam darbam. Sapnī gan tas nenotiek.

Vai abonējat kādu literāru izdevumu: Konteksts, Domuzīme, regulāri sekojat Satori.lv, Punctummagazine.lv?

Neabonēju, paņemu izlasīt no ļaužiem, kuri regulāri pērk Kontekstu un Domuzīmi.

Ko mēs Jums nepavaicājām?

Nepavaicājāt, vai labāk rakstīt ar prototipiem vai izdomātiem personāžiem. Bet, tā kā nevaicājāt, man nav jāatbild, vai ne?

Paldies par sniegtajām atbildēm!

 

Rakstniece un grāmatizdevēja Zane Zusta 2019. gada 19. decembris

Ekspresintervija

Kad Jums vislabāk rakstās – ziemā vai vasarā?

Z.Z.: Es noteikti nevaru iedalīt rakstīšanas posmus gadalaikos - rakstu vienmēr, kad ir brīvs brīdis, neatkarīgi no tā, kas notiek aiz loga. Vasarā rakstīšana kļūst romantiskāka, jo to var darīt sēžot laukā - dārzā.

Vai patlaban top kāds grāmatas manuskripts?

Z.Z.: Top jauni stāsti, turklāt tajos priekš manis ir kāds jauns izaicinājums. Man vajag, lai būtu interesanti un redzu tam jēgu.

Kas Jūs visvairāk skubina – nodošanas termiņi, dzīvesbiedrs (-ene), sirdsapziņa vai uzticamo lasītāju atbalsts?

Z.Z.: Laikam rakstīt skubina vēlme radīt - katrs jauns stāsts vai gargabals ir jaunas pasaules radīšana un tās radīšanas brīdī izjūtu ārkārtīgi lielu prieku un azartu. Tā ir tāda bērnības "ai cik forši" sajūta un rakstot tajā atgriezties ir ļoti patīkami.  Ja Citiem tādas sajūtas ir aizraujoties ar savu hobiju, man tā ir rakstīšana. Ja jūtu, ka man pašai tas ļoti patīk, tad skubina vēlme ar to dalīties arī ar lasītājiem. Tā tā bumba aizripo.

Cik komfortabli Jūs jūtaties savas grāmatas atvēršanā?

Ārpus komforta ir visi pirms pasākuma organizatoriskie jautājumi - pati atvēršana jau ir prieks un atslābums.

Kādā ziņā rakstniekam (-cei) būtu/nebūtu jāveido savs fanu klubs, personīgais emuārs, jānolīgst literārais aģents (-te), lai izsistos uz ārzemju tirgiem?

Ārzemju tirgi ir laimes spēle, bet ja Tu/Tava grāmata neparādīsies starptautiskajās izstādēs, kā arī pats nebūsi proaktīvs un neveidosi attiecības ar visiem iespējamajiem cilvēkiem šajā ceļā - liela iespējamība, ka nekas ārpus Latvijas neizdosies. Kādam ir jādeg par Tavu grāmatu, lai tai būtu panākumi, jo tā visa ir enerģija, kas jāvirza tālāk. Manā gadījumā tā esmu es pati.

Vai piedalījāties Prozas lasījumos’2019 vai arī Dzejas dienās’2019, kādi iespaidi gūti?

Šogad diemžēl nepiedalījos, bet nākamgad noteikti.

Kā pie Jums atnāk nākamās grāmatas sižeta un nosaukuma ideja – sapnī, lasot, staigājot vai citādi?

Pārsvarā sižeti rodas vērojot dzīvi. Protams, dzīvē viss nekad nav tik interesanti, kā to var padarīt ar mazu fantāzijas piešprici. Ļoti interesanta vide, kur vērot cilvēkus ir, piemēram, Sarkandaugava - tur ir tik daudz interesantu tipāžu, ka burtiski uzreiz redzu aiz viņiem veselu stāstu sēriju. Dzīve iedvesmo.

Vai abonējat kādu literāru izdevumu: Konteksts, Domuzīme, regulāri sekojat Satori.lv, Punctummagazine.lv?

Sekoju līdzi Satori.lv un Punctummagazine.lv

Ko mēs Jums nepavaicājām?

Labs jautājums ir par rakstnieku testa lasītājiem - tikai nesen Svena Kuzmina intervijā izlasīju, ka viņam tādi arī ir. Rakstnieki jau ir savrupi, nedalās savās domās, idejās un rakstīšanas procesos, tāpēc man bija interesanti uzzināt, ka es tā nedaru vienīgā. Kad kaut ko uzrakstu un man tas šķiet labs - dodu to lasīt cilvēkiem, kuriem uzticos, bet kuri zinu, ka neglaudīs pa spalvai tikai draudzības dēļ. Šie cilvēki man ir ļoti svarīgi, jo tieši viņu viedoklis izšķirs, kas notiks tālāk. Gala lasītāji šos materiālus saņem (vai nesaņem) pateicoties tieši viņiem. Viņi var ieteikt kaut ko pielabot, pakritizēt vai paslavēt. Šādi cilvēki ir zelta vērtē, jo lasīt un vēl sakarīgi analizēt manuskriptus ne visiem, aizņemtajā dzīves ritmā, ir vaļas. Pēc darba izdošanas vienmēr viņiem dāvinu konkrēto grāmatu ar savu bezgala lielo pateicības ierakstu.

Paldies par sniegtajām atbildēm!

Dzejnieks, muzikants un mūzikas izdevējs Guntars Račs 2019. gada 19. decembris

Ekspresintervija

Kad Jums vislabāk rakstās – ziemā vai vasarā?

Vislabāk rakstās pavasarī un rudenī.

Vai patlaban top kāds grāmatas manuskripts?

Jā, tāds ir vienmēr. Vismaz pēdējos 20 gadus. Daudzi no tiem nepiedzīvo realizāciju, jo darba procesā izrādās dzīvot nespējīgs.

Kas Jūs visvairāk skubina – nodošanas termiņi, dzīvesbiedrs (-ene), sirdsapziņa vai uzticamo lasītāju atbalsts?

Pašlaik tas ir lasītāju negaidīti lielais atbalsts. Tā kā esmu pats savu darbu izdevējs, tad nodošanas termiņus diktēju sev pats un tas ir ļoti fleksibls.

Cik komfortabli Jūs jūtaties savas grāmatas atvēršanā?

Ļoti komfortabli. Parasti visu pats arī organizēju un katrai jaunajai grāmatai seko koncertu sērija.

Kādā ziņā rakstniekam (-cei) būtu/nebūtu jāveido savs fanu klubs, personīgais emuārs, jānolīgst literārais aģents (-te), lai izsistos uz ārzemju tirgiem?

Viss no paša atkarīgs. Vispirms vajadzīgas tādas ambīcijas un darba tulkotājs. Viss pārējais jau kā biznesā. Meklē ieinteresētos un centies pārliecināt. Pašlaik iztieku bez valsts atbalsta.

Vai piedalījāties Prozas lasījumos’2019 vai arī Dzejas dienās’2019, kādi iespaidi gūti?

Piedalījos, bet nebiju oficiālajā programmā. Sniedzu 40 koncertus un tikos ar lasītājiem visā Latvijā. Kopumā tādas tikšanās jau bijušas pāri par 200 pēdējo četru gadu laikā.

Kā pie Jums atnāk nākamās grāmatas sižeta un nosaukuma ideja – sapnī, lasot, staigājot vai citādi?

Braucot automašīnā, bet gadās arī citādi. Gadās, ka sarunas laikā ar draugiem vai ģimeni.

Vai abonējat kādu literāru izdevumu: Konteksts, Domuzīme, regulāri sekojat Satori.lv, Punctummagazine.lv?

Nē, neabonēju, bet iegādājos, ja tajā ir kaut kas tāds, kas īpaši interesē.

Ko mēs Jums nepavaicājām?

Nepajautājāt ļoti daudz, jo jautājumu šajā pasaulē ir daudz vairāk nekā atbilžu uz tiem.

Paldies par sniegtajām atbildēm!

Rakstniece un kiberdrošības speciāliste Svetlana Amberga 2019. gada 19. decembris

Ekspresintervija

Kad Jums vislabāk rakstās – ziemā vai vasarā?

Interesants jautājums. Esmu rakstījusi gan vasarā, gan ziemā, ja darbs jāpabeidz, gada laikam nav nozīmes. Vienīgais priekšnosacījums, lai labi rakstītos – jābūt izdomātai idejai, domai, par ko rakstīt. Pēdējos divus gadus gan sanāk tā, ka vairāk rakstu ziemā un līdz ar to tajā laikā arī padaru vairāk darba.

Vai patlaban top kāds grāmatas manuskripts?

Iespējams, top. Ir izdomāts, bet vēl jāuzraksta. Nav zināms, kā teksts draudzēsies ar papīru, cik vēl būs darba jāiegulda, lai viss izskatītos atbilstoši iecerei, bet top.

Kas Jūs visvairāk skubina – nodošanas termiņi, dzīvesbiedrs (-ene), sirdsapziņa vai uzticamo lasītāju atbalsts?

Drīzāk iekšējā tiecība, kā jāraksta. Kad sakrājies gana daudz neuzrakstītā, tas nogurdina, jo visi domās radušies teksti ir jāsakārto teikumos, jādod tiem izpausme, balss, varoņi, kas to visu iznes tālāk. Strādājot ar tekstu, rodas arī kaut kādi jautājumi, uz kuriem jāmeklē atbildes. Protams, skubina arī termiņi. Ja to nebūtu, rakstītu savā ritmā, bet ja ar izdevniecību ir norunāts laika ietvars, tad ir papildu motīvs sevi labāk organizēt.

Cik komfortabli Jūs jūtaties savas grāmatas atvēršanā?

Komfortu un mājīgumu man sniedz cilvēki, kas atnākuši. Tas ir tāds drošības tīkls, ka beigu beigās viss būs labi. Taču pirmās grāmatas atvēršanas pasākumā jutos satraukta – jo viss notiekošais taču kaut kā saistīts ar mani. Tā nav dzimšanas diena, kuru vienkārši atnāc un nosvini, lai gan man īsti nav tādas dzimšanas dienas bijušas, varbūt, gana satraucošs ir arī tāds pasākums. Publiskā uzstāšanās man vairs nesagādā lielu stresu, piemēram, lekcijas studentiem par rakstīšanu – mierīgi, ar jokiem un pārliecību, bet romāna atvēršanas pasākums, tas gan padara mani nervozu. Laikam tāpēc, ka netieši saproti, ka tiksi vērtēts, varbūt tā vērtēšana ir tā, kas satrauc.

Kādā ziņā rakstniekam (-cei) būtu/nebūtu jāveido savs fanu klubs, personīgais emuārs, jānolīgst literārais aģents (-te), lai izsistos uz ārzemju tirgiem?

Cik esmu sapratusi līdz šim, tad Latvijā reti kurš zina, kā ar veiksmīgu komercliteratūru iekļūt ārzemju tirgos. Trūkst izpratne par praktisku darbību – kādi būtu reālie soļi, lai tur tiktu? Vismaz, lai sāktu iet šajā virzienā? Palēnām pētu šo jautājumu, bet šķiet, ka tik, cik pašam būs tās spējas realizēt šo projektu, tik arī būs. Neapstāšos, jautāšu, pētīšu, runāšu ar izdevniecību. Bieži vien ir tā, ka ceļš, kā ieceri realizēt, jāmeklē pašam, bet mani tas nebiedē. Protams, ka blogs vajadzīgs, kaut vai tādēļ, lai tev būtu iespēja komunicēt ar saviem lasītājiem, jo tas ir gan atbalsts, gan saprašanās. Sociālie tīkli arī noder, jo arī caur tiem var piemēram, meklēt literāros aģentus. Nedomāju, ka rakstniekam jāievēro pasīva pozīcija un jāgaida, kad kāds viņu atradīs, ir arī pašam kādi soļi jāsper.

Vai piedalījāties Prozas lasījumos’2019 vai arī Dzejas dienās’2019, kādi iespaidi gūti?

Šogad nepietika laika būt visos pasākumos, kuros vēlējos, Prozas lasījumu laikā iekrita mana debijas romāna atvēršanas svētki. Kopumā šķiet, ka festivāls labi izskanēja publiskajā telpā un manuprāt tas nav maz. Prozas lasījumu noslēgumā iznāca arī Satori grāmatžurnāls Nr.4, kurā iekļauts arī mans stāsts. Man tā bija tāda personīga sasaiste ar Prozas lasījumiem.

Kā pie Jums atnāk nākamās grāmatas sižeta un nosaukuma ideja – sapnī, lasot, staigājot vai citādi?

Sižets atnāk kā iedvesmas impulss, respektīvi, ainas atnāk gatavas, tās atliek tikai pierakstīt. Tas ir ļoti ātri un ērti, nav nekas jāfantazē. Pārējais sižets rodas rakstot, uzdodot jautājumus par varoņiem, viņu likteņiem, protams, vajag arī daudz pētīt, meklēt informāciju, kas iederas sižetā, īpaši, kā tas ir manā gadījumā, ja raksta detektīvromānu kiberjomā.

Vai abonējat kādu literāru izdevumu: Konteksts, Domuzīme, regulāri sekojat Satori.lv, Punctummagazine.lv?

Regulāri sekoju līdzi sociālajos tīklos visos nosauktajos, bieži lasu arī rakstus, bet vairāk internetā, abonējusi neesmu.

Ko mēs Jums nepavaicājām?

Varbūt kaut ko, kas atklāj autora personību, ieradumus. Lasītājam un rakstniekam reizēm ir tendence salīdzināt – aha, viņš dara tā un domā tā, varbūt man kaut kas no tā ir noderīgs. Es agrāk lasīju katru interviju ar rakstniekiem un prātoju, kā man tas var palīdzēt rakstīt labāk. Paldies par interviju! Lai pietiek iedvesmas ikdienas darbam, jo interneta vortālam, lai tas dzīvotu, vajadzīga regularitāte – gluži kā rakstniekam!

Paldies Jums par atsaucību!

 

Rakstnieks un publicists Imants Liepiņš 2019. gada 16. decembris

Ekspresintervija

Kad Jums vislabāk rakstās – ziemā vai vasarā?

I.L.: NEESMU PĒTĪJIS. MANĀ PIEREDZĒ TAS NAV ATKARĪGS NO GADALAIKIEM, BET NO MATERIĀLA ESAMĪBAS. SAVUKĀRT MATERIĀLS — TIE IR NOTIKUMI NO DZĪVES, KAS ATKLĀJ CILVĒKUS UN VIŅU RAKSTURUS (GADĀS AUTORI, KAS SAKA, KA «RAKSTNIEKA MAIZE ESOT VALODA». ES NEKAD TO NEESMU SAPRATIS. BŪTISKI TAČU IR, PAR KO RAKSTĪT, NEVIS — KĀ TO DARĪT. RAKSTNIEKA MATERIĀLS IR DZĪVE, NEVIS VALODA.

Vai patlaban top kāds grāmatas manuskripts?

I.L.: IT KĀ JĀ. JAU ILGĀKU LAIKU TOP. FRAGMENTUS VAR LASĪT PRESĒ.

Kas Jūs visvairāk skubina – nodošanas termiņi, dzīvesbiedrs (-ene), sirdsapziņa vai uzticamo lasītāju atbalsts?

I.L.: PAŠA IEKŠĒJĀ APŅĒMĪBA UN TIEKSME PABEIGT DARBU, JO RAKSTĪŠANA TAČU IR PATĪKAMA NODARBOŠANĀS!

Cik komfortabli Jūs jūtaties savas grāmatas atvēršanā?

I.L.: TĀ KĀ TAS IR SVARĪGI, ES CENŠOS, LAI KOMFORTABLI BŪTU LASĪTĀJIEM UN APMEKLĒTĀJIEM. PUBLISKOS PASĀKUMOS RAKSTNIEKS PATS IR PĒDĒJĀ VIETĀ, JO PUBLIKA SANĀKUSI AUTORU DĒĻ, NEVIS OTRĀDI.

Kādā ziņā rakstniekam (-cei) būtu/nebūtu jāveido savs fanu klubs, personīgais emuārs, jānolīgst literārais aģents (-te), lai izsistos uz ārzemju tirgiem?

I.L.: NEZINU, NAV NE MAZĀKĀ NOJAUSMA. NEESMU MĒĢINĀJIS.

Vai piedalījāties Prozas lasījumos’2019 vai arī Dzejas dienās’2019, kādi iespaidi gūti?

I.L.: ESMU BIJIS KLĀT DAUDZOS IEPRIEKŠĒJOS GADOS, JAU SĀKOT NO 2000. GADA, GAN KĀ KLAUSĪTĀJS, GAN ARĪ DAŽREIZ KĀ DALĪBNIEKS.

Kā pie Jums atnāk nākamās grāmatas sižeta un nosaukuma ideja – sapnī, lasot, staigājot vai citādi?

I.L.: ES NEKAD NESPĒJU IZDOMĀT SAVIEM DARBIEM NOSAUKUMUS, TĀPĒC AR TO NODARBOJAS DACE SPARĀNE.

Vai abonējat kādu literāru izdevumu: Konteksts, Domuzīme, regulāri sekojat Satori.lv, Punctummagazine.lv?

I.L.: PROTAMS. JĀLASA VĒL UBI.SUNT UN WRITER'S DIGEST, ARĪDZAN CITUS AVOTUS.

Ko mēs Jums nepavaicājām?

I.L.: RAKSTNIEKIEM DERĒTU APDOMĀTIES PAR LIELAJIEM, KONCEPTUĀLAJIEM JAUTĀJUMIEM. ESMU DZIĻI PĀRLIECINĀTS: VISI BŪTU IEGUVĒJI, JA LATVIJĀ IZNĀKTU PIECAS REIZES MAZĀKS GRĀMATU KOPSKAITS, TOTIES KATRA IZNĀKTU PIECREIZ LIELĀKĀS TIRĀŽĀS. JAU GADUS 15 PROBLĒMA IR NEVIS LABAS LITERATŪRAS TRŪKUMS, BET TĀS PĀRBAGĀTĪBA. NEVIENS LASĪTĀJS (UN ARĪ NE KOLĒĢI — AUTORI UN TULKOTĀJI, REDAKTORI — UTT.) NESPĒJ IZLASĪT VISU LABO LITERATŪRU, KAS IZNĀK LATVISKI. DAUDZI NO MUMS, AUTORIEM, SPĒTU KATRU GADU UZRAŽOT PA GRĀMATAI. BET VAI NO TĀ IR JĒGA, JA PAT UZCĪTĪGĀKAJAM LASĪTĀJAM NAV LAIKS, LAI TO VISU IZLASĪTU?

Paldies par sniegtajām atbildēm!